Atcerējos padomju multfilmu no 1980. gada, kas balstīta uz Sergeja Mihalkova scenārija, kur alkatīgs klients vēlējās, lai kažokādu meistars no kažokādas gabala izgatavotu septiņas cepures, bet beigās sanāca septiņas sīkas cepurītes, kas neiederējās.
Lai gan, tas atkarīgs no jūsu prāta… Zemnieks Valdis Valdovičs Tūms bija taupīgs vīrs, cilvēks ar lielu ietekmi ciematā. Ja viņš kaut ko saka, viņš to domā nopietni, un, ja viņš neko nesaka, arī tā ir taisnība. Viņa pagalms ir sakopts, viss ir labi kopts, govis ir labi barotas un koptas, aprīkojums ir labi ieeļļots, un jumts netek.
Piens pārdošanai
Cilvēki viņu cienīja par godīgumu: vienmēr viens un tas pats litrs litrā, nekad nepievienoja ūdeni vai ko citu, nekad nebija sliktas garšas, un piens bija tik augstas kvalitātes, ka pilsētā par to pašu krējumu maksātu trīskāršu cenu… Ienākumi bija stabili, un pat ziemā, kad citi sūdzējās, ka piens nepārdodas labi, Valda Valdoviča produkti PSRS pārdevās kā karstas kūkas. Bet alkatība viņu pārņēma.
Kādu dienu viss sabruka. Cilvēki pēkšņi pārstāja pirkt. Neviens tieši nepateica, kas par vainu, bet rinda pazuda. Sākumā zemnieks domāja, ka ir sezonas karstais laiks, tad, ka cilvēkiem nav naudas, jo viņiem ir pārtraukts interneta pakalpojums un viņi nevar nopelnīt naudu, un tad viņš pilnībā nolēma, ka tas ir konkurentu triks. Bet patiesība izrādījās daudz prozaiskāka un smieklīgāka, nekā jebkurš varētu iedomāties.
Jaunais asistents. Kas vainas šai skaistulei
Kad viss gāja labi, Valdis Valdovičs Tūms vēlējās to padarīt vēl labāku, tāpēc nolīga palīgu – jaunu slaucēju Viju Valdoviču Jumiķe. Ne jau viņam īpaši vajadzēja cilvēkus, bet viņš jau bija gados, pats knapi varēja tikt galā ar govīm, un saimniecībā bija daudz darba. Un, tā kā viņš bija zvejnieks, viņu piesaistīja makšķerēšana. Viņš izvēlējās skaistāko ciematā.
Vija Valdoviča Jumiķe. Cilvēks-robots
Meitene, ko viņš atrada, bija skaista, spēcīga, ar zeltainām rokām. Ko viņa ar tām nevarēja izdarīt? Notīrīt karūsu bez naža, saplēst vistu bez naža un pārgriezt visu bez naža… Ne tikai vienkārša slaucēja, bet īsta daudzpusīga strādniece. No rīta viņa slauc govis, dienā tīra mēslus, un vakarā viņa pat var iekāpt traktorā. Starp citu, viņai bija savs motocikls “Iž-131”, un viņa ar to tik labi vadīja, ka ciema vīri bija pārsteigti: “Paskatieties uz viņu, viņa var pārbūvēt karburatoru kāda cita klēpī, ar aizvērtām acīm un atvērtu prātu.”
Zemnieks bija sajūsmā. Viņš jutās tā, it kā būtu atradis dārgumu: piens brīvi plūda, pat buļļi bija laimīgi, mēsli sakrauti augstu, un tehnika kontrolēta. Vija Valdoviča pat prata ķimerēties ar aizmugures traktoriem un vecu traktoru. Un tas viss par standarta algu: šašliks pusdienās un 13 dolāri stundā. Tas bija tikai santīms, bet cita ceļa nebija.
Pirmās dīvainības bija tik dīvainas, cik vien varēja būt
Viss jau būtu bijis kārtībā, bet drīz vien klienti sāka paust neapmierinātību. Viena sieviete atdeva pienu: “Kaut kas nav kārtībā ar tavu pienu, Valdi. Mana putra smaržo pēc tā, it kā tā būtu vārīta garāžā ar benzīnu.” Arī cita sūdzējās: “Tas ir kā karburatori, kas peld kafijā.” Bet viņi to viņam čukstēja; neviens atklāti nelamājās. Ciema ļaudis ir piesardzīgi, galu galā Valdis Valdovičs nav mazs cilvēks.
Bet pamazām sāka izplatīties baumas: “Viņa piens ir kļuvis dīvains.” Un pārdošanas apjomi sāka kristies. Zemnieks bija apmulsis. Govis bija veselas, barība bija svaiga, akas ūdens bija tīrs. Siens bija no viņa paša lauka, pārbaudīts. Viņš pat piezvanīja veterinārārstam: “Nāc, ātri, kas kaiš govīm? Kāpēc pienam šķiet nepatīkama smaka?” Veterinārārsts tikai paraustīja plecus: “Tavas govis ir veselas, Valdi. Un tās dod labu pienu, bet buļļi izskatās savādi.”
Mēģinot atrast cēloni
Valdis Valdovičs Tūms bija noraizējies. Katru rītu viņš pats pagaršoja pienu un pamanīja dīvainu pēcgaršu. Bet viņš to nevarēja aprakstīt. Ne skābu, ne saldu, bet kaut ko… nesaprotamu. “Varbūt kāds viņu nolādēja?” nodomāja zemnieks. Šādas domas ciematā nebija nekas neparasts. Viņš pat izsauca iedzimto dziednieci Izoldi fon Karlovnu, lai noņemtu lāstu. Viņa vicināja garšaugus, čukstēja. Tikmēr ļaudis bija pilnībā pagriezuši muguru Tūmam. Viņi devās uz kaimiņu ciematu pēc piena, kamēr Valdis Valdovičs sēdēja savā pagalmā, skatoties uz savām govīm, nespējot saprast, kāpēc viņš tiek šādi sodīts.
Baumas un spekulācijas
Saruna jau ilgu laiku bija rosījusies uz ciemata soliņa pie veikala. “Viņa piens ož pēc tā, it kā kāds tajā būtu uzvārījis laivas motoru,” teica kāda veca sieviete. “Un es vārīju putru, un tā ož pēc 76. benzīna izplūdes gāzēm,” piebalsoja cita. “Varbūt govīm ir kāda jauna kaite?” kāds kautrīgi ieteicās. Baumas vairojās, bet neviens nezināja īsto cēloni.
Alkatība ir netikums
Risinājums tika atklāts nejauši. Kaimiņiene iegriezās tieši tajā brīdī, kad Vija Valdoviča pabeidza savu veco traktoru, gatava ģērbties. Viņa bija noklāta ar eļļu līdz elkoņiem, pirksti mirdzēja no motoreļļas, un no padusēm un mutes nāca benzīna smaka. Viņa devās tieši pie govīm, dedzīgi vēloties visu paveikt. Nekādas lupatas.
Ar tām pašām rokām, smaržojot pēc dīzeļdegvielas, viņa apsēdās, lai slauktu govi. Spaiņi bija pilni ar pienu, kas uzreiz uzsūca visu garāžas aromātu. Kaimiņa acis iepletās, un tad viņš steidzās pastāstīt pārējiem. Viss nostājās savās vietās: piens smirdēja nevis tāpēc, ka govīm ir kāda vaina, bet gan tāpēc, ka slaucēja apvienoja mehāniķa, kūtsmēslu tīrītāja (un vēl dažu citu lietu) un slaucējas profesijas, ne mirkli nemazgājot rokas. Skaisti, tās bieži vien bija netīras.
Visu amatu meistars
Valdis Valdovičs satvēra galvu. “Tātad tā ir taisnība!” viņš nopūtās. “Tā nav govju vaina, bet gan manas visu amatu meistares slaucējas!” No tā brīža viņš pie kūts ieejas uzstādīja izlietni un pie durvīm piekāra zīmi: “Nomazgājiet rokas pirms slaukšanas.” Un slaucēja teica: “Ejiet un paši mazgājiet, jo man nav laika”. Vārds pa vārdam un abi saprata, ka viņu ceļi tālāk ies katrs uz savu pusi.
